Daudz pasauļu vienā planētā. Intervija ar Felipi Felizardo

No 2022. gada 28. līdz 30. septembrim festivāla “Skaņu mežs” ietvaros tika organizētas konstruktīvās klausīšanās darbnīcas bērniem vecumā no 7 līdz 12 gadiem. Darbnīcas vadīja portugāļu mūziķis un pedagogs Filipe Felizardo. Darbnīcas notika Rīgā (mākslas galerijā NOASS), Daugavpilī (Marka Rotko mākslas centrā) un Liepājā (Pegaza pagalmā).

 

Šajā intervijā uzzināsiet, kā notika semināri, kādi bija to galvenie mērķi un interesantākie rezultāti.

 

Vai jūs, lūdzu, varētu aprakstīt to darbnīcu struktūru, kuras Jūs vadījāt Lyra ietvaros?

 

Darbnīca notiek pēc manis izstrādāta standarta, kas vienmēr var mainīties atkarībā no dalībnieku vajadzībām.

Tā ir paredzēta bērniem vecumā no 6 līdz 12 gadiem, un tajā var piedalīties no diviem līdz divpadsmit dalībniekiem. Šopavasar šeit, Portugālē, es eksperimentēšu ar 3–6 gadu vecumam pielāgotu darbnīcu. Formāla muzikālā izglītība nav nepieciešama.

Darbnīca ilgst no 120 līdz 150 minūtēm un ir sadalīta trīs daļās. Sākumā mēs kopīgi klausāmies dažādus skaņu ierakstus un diskutējam par mūzikas, trokšņa, kompozīcijas, starpniecības un citiem jēdzieniem, kas dalībniekiem spontāni ienāk prātā. Otrkārt, mēs sākam muzikāli improvizēt solo, duetos un trio, izmantojot uzvedinošus vārdus un spēles. Dalībnieki izmanto jebkuru atrastu priekšmetu, ar kuru var radīt skaņu, vēlams, ne īstus mūzikas instrumentus. Dalībnieki analizē katru muzikālo priekšnesumu, lai attīstītu autonomijas, pašnoteikšanās un normatīva vērtējuma jēdzienus gan teorijā, gan praksē. Nodarbība beidzas ar kopīgu improvizāciju bez pasniedzēja līdzdalības.

 

 

Kāda vecuma bērni tajos piedalījās?

 

Visās trijās darbnīcās, kuras es vadīju Latvijā, dalībnieku vecums patiešām bija no 6 līdz 12 gadiem, lai gan Daugavpilī lielākoties visi dalībnieki bija 6 vai 7 gadus veci. Norvēģijas darbnīcā piedalījās tikai 12 gadus vecu bērnu grupa. Manuprāt, abos gadījumos, kur bija viena vecuma bērni, grupas tika izveidotas ar skolas iniciatīvu. Jāatzīst, ka viskonstruktīvākie rezultāti tiek sasniegti, ja grupas dalībnieki ir dažāda vecuma.

 

Vai darbnīcā ir brīži, kuros jūs dalībniekiem atskaņojat eksperimentālu mūziku? Kādu mūziku jūs viņiem atskaņojāt un kāpēc tieši šo?

 

Es patiešām nodemonstrēju dalībniekiem eksperimentālo mūziku. Patiesībā tas bija darbnīcas iesākums. Es sāku ar Mario Bertončīni “Arpe Eolie”, Alastera Galbraita skaņdarbu ierakstiem, kuros izmantotas viņa uguns ērģeles, kā arī Denisa Triko un Erika Kordjē koka ērģeles. Tos izvēlējos tāpēc, ka mēs izmantojam materiālus, kurus viņi pazīst un kuri ir daļa no apkārtējās vides – koks, vējš un uguns – un kuri (koks un vējš) parasti ir svarīgi “parastiem” instrumentiem, bet tiek izmantoti neparastā veidā. Tas ir lielisks sākums diskusijām par vides skaņu, mūzikas, trokšņa, kompozīcijas un improvizācijas, partitūras, nodoma un nejaušības jēdzieniem. Piemēram, Bertončīni vēja arfu nespēlē cilvēks – šis fakts ļauj mums paplašināt aplūkojamos jēdzienus. Tad es viņiem rādu nākamos piemērus, kas var būt ļoti atšķirīgi, atkarībā no dalībnieku izvirzītajām idejām. Mēs varam aplūkot no Floriana Hekera līdz Albertam Eijleram, no Margaridas Garsijas līdz Vomiram, kā arī pasaules tradicionālās mūzikas ierakstiem, izmantojot instrumentus ar neparastu tembru.

 

Pastāstiet par dažām interesantākajām reakcijām uz viņiem atskaņoto mūziku? Kāda bija visbiežāk sastopamā reakcija?

 

Jāsaka, ka vienmēr ir interesanti, ja reakcija nav tikai smiekli. Smiekli nav nekas slikts, tas ir veids, kā tikt galā ar jauno un mums nezināmo, bet, manuprāt, ir daudz interesantāk, ja mēs redzam, ka bērni ir iegrimuši un ieinteresēti šajā pieredzē. Man šķita ļoti interesanti, ka lielākā daļa bērnu ļoti ātri noraidīja ideju par troksni, pretstatot to mūzikai – ar to es domāju, ka, saskaroties ar jauno priekšstatu, ka šādas skaņas ir apzinātas, visi bērni [izņemot vienu!!!] atzina, ka tā ir mūzika, nevis tikai nesaprotams troksnis. Ir prieks atzīt, ka visbiežāk sastopamā reakcija bija koncentrēšanās, interese un nopietna iesaistīšanās jauno skaņu izmantošanā. Atbildot uz jūsu jautājuma pirmo daļu, jāsaka, ka visinteresantākā reakcija patiesībā bija uz kādu tradicionālās mūzikas skaņdarbu no Papua-Jaungvinejas [.6. skaņdarbs šeit], kur lielākā daļa bērnu teica, ka tas viņiem atgādinot citplanētieti – citplanētieša nozīmē – un šī sakritība starp citplanētiešu kultūras artefaktu (piesmakušas balss dziedāšanas tehnika) un citplanētieša tēlu citplanētiešu būtnes nozīmē šķita ļoti interesanta. Tas nostiprina manu pārliecību, ka vienā planētā tik tiešām pastāv vairākas pasaules.

 

Tā kā pats esat mūziķis, kā šādu darbnīcu pieredze ietekmē jūsu skaņradi? Jo, galu galā, tagad zināt, kā eksperimentālo mūziku parasti uztver vienkārši klausītāji pat paši jaunākie.

 

Tas ir ļoti labs jautājums, un es domāju, ka mana atbilde būs ļoti slikta. Manuprāt, manas zināšanas par to, kā parasti klausītāji – jauni vai veci – uztver eksperimentālo mūziku, vienmēr notiek ar valodas – gan verbālās, gan ķermeniskās – starpniecība. Šajā ziņā darbnīcu specifiska konteksta priekšrocība pirmkārt un galvenokārt ir tā, ka dalībnieki arī rada eksperimentālo mūziku. Tas nozīmē, ka es no viņu aktīvajiem eksperimentiem ar mūziku uzzinu, kā viņi uztver to, “ko nozīmē eksperimentēt ar mūziku”. Otrkārt, tā kā ļoti abstraktu jēdzienu verbālā apspriešana ir spēcīgs komponents, mana uztvere par to uztveri notiek citādi nekā, piemēram, apspriežot musique concrete ar Fransuā Bonē pēc viņa lekcijas Rīgas mūzikas fakultātē festivāla “Skanu mežs” ietvaros 2022. gadā. Tas nozīmē, ka jaunāku klausītāju uztveri atspoguļo viņu vārdiskā vai muzikālā attieksmes paušana pret jēdzieniem, kas ir godīgāka vai atklātāka nekā gados vecāku klausītāju uztvere. Es nevēlos teikt, ka iznākums ir “tīrāks”, jo tas ir ļoti netīrs vārds. Taču tajā ir mazāk ieradumu vai aizspriedumu, un, ja tādi ir, tos ir ļoti viegli atmaskot un sniegt jaunajiem klausītājiem bagātāku izpratni par notiekošo, atšķirībā no diskusijas ar kādu, kuram ir ļoti iesakņojušies uzskati vai kurš izteikti dod priekšroku kādam noteiktam domāšanas virzienam.

Šķiet, ka es vispirms atbildēju uz jūsu jautājuma pēdējo daļu. Jāsaka, ka šāda veida “uztveres izpratne” ir mans mākslinieciskās un filozofiskās izpētes mērķis. Patiesībā tas ir šīs pedagoģiskās darbības galvenais mērķis. Šajā ziņā regulāra darbošanās ir spēcīgs atgādinājums – vismaz man – par to, ka vienmēr jābūt gatavam pārskatīt savu apņemšanos, analizēt notiekošo un apzināties, kā mūs, iespējams, uztver, lai sintezētu jaunas formas, jaunas prakses. Bērni to var iemācīties, un tas sākas ar “pieaugušā” statusa nodrošināšanu, dodot viņiem iespēju nonākt pieaugušo statusā – atdarinot to. Manuprāt, ikviens mākslinieks – vai ikviens cilvēks! – daudz iegūtu no šādas prakses: kad ievelkam bērnus pieaugušo vecumā, pieaugušo vecums pats par sevi būtu jāuztver kā jēdziens, ka mēs, pieaugušie, vēl vakar bijām bērni.

 

Intervētājs: Rihards Endriksons

 

LYRA saņem 206 256,00 EUR subsīdijas no EEZ finanšu instrumenta un Norvēģijas finanšu instrumenta, ko finansē Islande, Lihtenšteina un Norvēģija. Projekta mērķis ir iepazīstināt bērnus un pusaudžus ar eksperimentālo mūziku un iesaistīt viņus tās radīšanā. Tā kā eksperimentālā mūzika pēc būtības ir demokrātiska un nehierarhiska, tā dod iespēju piedalīties mūzikas radīšanā gan mūziku apguvušiem, gan neapguvušiem bērniem. Tā kā projekts sniedzas pāri sociālajām un etniskajām atšķirībām, tas ir arī sociāli iekļaujošs.

Kopējās LYRA attaisnotās izmaksas: 202 510,00 EUR, Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta programmas “Vietējā attīstība, nabadzības mazināšana un sadarbība kultūras jomā” atbalsta summa: 85% jeb 85 000,00 EUR, no kuriem:

  • Eiropas Ekonomikas zonas finanšu instrumenta līdzfinansējums: 85% jeb 175 317,60 EUR;
  • Valsts budžeta līdzfinansējums: 15% jeb 30 938,40 EUR.

 

Share Button