4. un 5. oktobrī kultūras ēkā “Hanzas Perons” (Hanzas ielā 16A) notiks eksperimentālās mūzikas festivāls “Skaņu mežs’2024”. Sekojoši pagājušo mēnešu laikā izziņotajiem viesiem (duetiem Autechre un Armand Hammer, Fredam Fritam), festivāls izziņojis nākamo mākslinieku vilni, tostarp eksperimentālā metāla grupu “The Body” ar vokālisti “Dis Fig”, ievērojamo īru dziedātāju un komponisti Džebniferu Volšu (Jennifer Walshe), kā arī trokšņu mūziķi un komponistu Reivenu Čakonu (Raven Chacon), kas pērn atcēla savu uzstāšanos festivālā, taču šogad to apciemos jau kā Makārtura “ģēniju” balvas laureāts. Divu dienu biļetes nopērkamas www.bilesuserviss.lv un to cena ir 50 EUR.

The Body & Dis Fig (5. oktobra vakarā)

Amerikāņu izdevums “Rolling Stone” duetu “The Body” nodēvējis par “vienu no smagās mūzikas interesantākajām grupām”, piebilstot, ka tā rada žanriski grūti definējamu mūziku. Tas, iespējams, tādēļ, ka no “doom” vai “sludge” metāla apakšžanru konvencijām to atdala drosmīgi eksperimenti ar citiem žanriem, sākot ar “power electronics” un troksni, un beidzot ar basu mūziku. Īpaši izceļams ir arī ģitārista un vokālista Čipa Kinga (Chip King) savdabīgais vokāls – tie ir spalgi, asi, apskaņojuma distortēti balss cirtieni, kas rada distanci starp izpildītāju un panākto skanējumu: aizverot acis, ir grūti iztēloties ķermeni, kam piederētu šāda balss. 

“The Body” bieži sadarbojas ar citiem māksliniekiem. Dažreiz tās ir grupas no radniecīgām metāla un trokšņu roka aprindām kā, piemēram, “Vampilia” vai “Full of Hell”, taču dažreiz – projekti no eskperimentālās elektroniskās mūzikas lauka. Ieverību tajā sākotnēji grupai nopelnījis 2012. gada albums “I Shall Die Here”, ko producējis projekta “The Haxan Cloak” darbinātājs (un tagad arī videospēļu un filmu mūzikas komponists) Bobijs Krliks (Bobby Krlic). Šo atmosfērisko albumu, kas vienlaikus izklausījās pēc metāla ieraksta un distopiskas, urbānas skaņu ainavas, publicēja izdevniecība “RVNG Intl.”, kas tik tiešām ar metālu strādā reti. 

Šo grupas sadarbību klāstu papildina jaunākais ieraksts “Orchards of a Futile Heaven”, ko publicējis leibls “Thrill Jockey”, un kurā grupai pievienojusies vokāliste un industriālas post-klubu mūzikas producente Felīcija Čena (Felicia Chen) jeb “Dis Fig”. Viņa pēc temperamenta labi piestāv grupai – medijs “Pitchfork” par viņas 2019. gada solo albumu “PURGE” raksturo kā “emocionāli saspringtu” un pilnu ar kontrastējošiem vardarbības un patvēruma mirkļiem. Savukārt portāls “Resident Advisor” par “In Blue”, viņas sadarbības albumu ar producentu “The Bug” raksta sekojoši: “”Dis Fig” klātbūtne šeit ir transformatīva. “The Bug” vienmēr sadarbojies ar izciliem mūziķiem, un “Dis Fig” izceļ viņā labāko.”

“The Body” bundzinieks un programmētājs Lī Bufords (Lee Buford) jaunajam albumam izvēlēto elektroniski dobjo skanējumu skaidro sekojoši: “Es vienmēr esmu tiecies pēc smagām lietām, taču man nekad īsti līdz galam nav patikusi smagā ģitārmūzika – cilvēks nekad nespēs panākt tik “smagu” skaņu, cik ģitāra.” “Dis Fig” savukārt piebilst, ka ierakstā dzirdamā balss uztverama par pieejamāko emocionālā kontakta punktu citkārt tik mašināli dārdošajā mūzikā.

Britu medijs “The Guardian” šo sadarbību raksturojis kā “ellīgi dziļu” un “tumšu, bet gandarījumu sniedzošu”. Tas pavisam noteikti būs  – burtiskā izpratnē –  skaļākais koncerts šī gada “Skaņu mežā”.

Jennifer Walshe & Neil Luck (4. oktobra vakarā)

“Pasaulē nav neviena līdzīga Dženiverai Volšai,” raksta medijs “New York Classical Review”. 

Volša (Jennifer Walshe) ir viena no mūsdienu pazīstamākajām īru komponistēm. Par viņas mūziku izdevumam “The New Yorker” rakstījis ievērojamais mūzikas kritiķis un apskatnieks Alekss Ross (Alex Ross): “[..] Volša labāk nekā jebkurš man zināms mākslinieks spēj atainot mūsdienu digitalizētās pasaules grotesko, netīro, trakulīgo, pēc grēksūdzēm izmisīgo un reizē arī gandrīz cildeno dabu. [..] Viņa sevi ir pierādījusi ne tikai kā komponiste, bet arī kā  aizgrābjoša vokāliste, šķelmīga komiķe un stāstniece, kā arī ražena videodarbu un vizuālās mākslas autore.” 

Medijs “The Guardian” viņas mūziku raksturojis kā “īpaši iespaidīgu un eksistenciālu”, savukārt žurnāls “The Wire” Volšas 2020. gada mākslīgā intelekta asistēto albumu “A Late Anthology Of Early Music Vol 1: Ancient To Renaissance” ierindojis starp 50 gada labākajiem mūzikas ierakstiem. Volša šobrīd strādā par pasniedzēju Oksfordas universitātē. 

Volša “Skaņu mežā” uzstāsies kopā ar tautieti Nīlu Laku (Neil Luck) – komponistu un vokālistu, kas primāri ieinteresēts mūzikālā teātrī un multimediju mākslā. Laks piedalījies tādās norisēs kā Venēcijas biennnāle un ievērojamajā klasiskās un laikmetīgās mūzikas festivālā “BBC Promenāde’, kā arī sadarbojies ar tādām mākslas institūcijām kā Teita galerija un “Institute for Contemporary Arts”. Laks šobrīd ir eksperimentālās mūzikas profesors Londonas Karaliskajā mūzikas akadēmijā.

“Attapīgā un rotaļīga Volšas un Laka teatralitāte sniedzas pāri digitālam tukšumam un cilvēcisko tehnoloģijas,” par gaidāmo priekšnesumu raksta žurnāls “The Wire”. 

Raven Chacon (5. oktobra vakarā)

46 gadus vecais Reivens Čakons (Raven Chacon) 2022. gadā kļuva par pirmo Amerikas pamatiedzīvotāju, kas saņēmis Pulicera balvu mūzikā. Šī festivāla kontekstā ir nozīmīgs arī fakts, ka viņš ir viens no nedaudzajiem eksperimentālajiem mūziķiem, kuru karjeru iezīmējis šis apbalvojums (stiepjot “eksperimentālās mūzikas” jēdzienu šeit var minēt arī telpiskās mūzikas komponistu Henriju Brantu un skaudro modernistu Eliotu Kārteru). Medijs The New York times raksta sekojoši: “Čakons ir arī pirmais harsh noise mūziķis, kas saņēmis Pulicera balvu.”

Čakona uzstāšanās bija paredzēta jau pagājušā gada “Skaņu mežā”, taču mākslinieks atcēla vizīti ģimenes locekļa nāves dēļ. Toties 2024. gadā Čakons ieradīsies “Skaņu mežā” jau kā prestižā Makārtura “ģēniju granta” laureāts – saņemdams šo balvu līdzās Pulicerai balvai mūzikā, Čakons kļuvis par vienu no godalgotākajiem avangarda komponistiem ASV.

Reivens Čakons bērnību pavadīja navahu rezervātā Arizonā. Viņa vectēvs bija tradicionālās navahu mūzikas dziedātājs, un šajā periodā viņš daudz klausījās radio mūziku, kā arī kantrī un smago metālu. Čakons jau no bērnības mācījās klavierspēli. Viņa ģimene vēlāk pārcēlās uz Ņūmeksiku, kur viņš sāka spēlēt ģitāru un elektroniku. Čakons šobrīd dzīvo Ņujorkā kopā ar sievu Kendisu Hopkinsu (Candice Hopkins), kas vada organizāciju Forge Project. Čakons ir mācījies Kalifornijas Mākslas institūtā pie tādiem ievērojamiem mūziķiem kā Mortons Subotniks (Morton Subotnick), Maikls Pizaro (Michael Pisaro), Džeimss Tenijs (James Tenney) un Vadada Leo Smits (Wadada Leo Smith). 

Čakona solo koncerti reizēm sastāv no trokšņu mūzikas ar atsaucēm uz Amerikas dienvidrietumu pamatiedzīvotāju tradicionālo mūziku, taču reizēm tie ir arī konceptuāli priekšnesumi, kuros elektroakustika un kolāžmūzika vijas ar sociālpolitiskām tēmām, kas izklāstītas ar balss ierakstu palīdzību. Viņa kompozīcijas savukārt robežojas no modernas, taču lielākoties tradicionāli notētas stīgu un lielu ansambļu mūzikas līdz ekstravagantiem skaņdarbiem, kas jāizpilda ar kuģu miglas taurēm, šaujamieročiem, cirvjiem un apskaņotiem sadzīves priekšmetiem. Viņa mūzika ir skanējusi kā zem klajas debess, tā Alkatrazas cietumā.

Charmaine Lee (4. oktobra vakarā)

Sidnejā dzimusī un Ņujorkā dzīvojošā Šārmeina Lī (Charmaine Lee) izceļas ar unikālu vokālās imporivizācijas stilu, ko raksturo spontanitāte un rotaļīgums. Balss tiek kombinēta ar tehniskiem palīglīdzekļiem – pastiprinātājiem, mikrofoniem un skaņas pārveides iekārtām. Viņa izmanto amplifikāciju, lai padarītu sadzirdamas pat “vismazākās” un citkārt nejaušākās mutes dobumā mītošās skaņas, savā mūzikā tās padarot par centrālu elementu. 

Lī ir pasniegusi lekcijas vairākās mācību iestādēs, tostarp Prinstonas, Kolumbijas un Stenfordas universitātēs. Izdevums “The New Yorker” viņu nodēvējis par “satriecošu”. 

Vomir (4. oktobra vakarā)

Franču skaņu māklsinieks un trokšņu mūziķis Romēns Pero (Romain Perrot), kas strādā ar segvārdu Vomir, savu karjeru aizsāka jau 1996. gadā, un kopš tā laika viņa daiļrade piedzīvojusi vairāk nekā 300 publikācijas. Tādi mediji kā “The Quietus” un “Les Presses du Réel” viņu atzinuši par “harsh noise wall” kustības līderi: viņa priekšnesumi ir vienlaikus destruktīvi un skaļi, bet arī statiski. Viņa “anti-visa” skatījums uz mūziku skatījums ticis raksturots sekojoši: “nekādu ideju, nekādu pārmaiņu, nekādas attīstības, nekādas izklaides, necik nožēlas”. 

Iepriekš izziņots, ka festivālā “Skaņu mežs” uzstāsies arī eksperimentālās elektroniskās mūzikas duets “Autechre”, abstraktā hip-hopa duets “Armand Hammer” un avangarda ģitārists Freds Frits ( Fred Frith). 

The Body, Dis Fig, Reivena Čakona un Šārmeinas Lī priekšnesumus atbalsta Trust for Mutual Understanding.

Dženiferas Volšas un Nīla Laka priekšnesumu atbalsta Culture Ireland.

Festivālu “Skaņu mežs” atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Kultūras ministrija, Gētes institūts Latvijā, Nordic Culture Point, fonds Trust for Mutual Understanding un Valmiermuižas alus.

“Skaņu mežs” ir dalībnieks novatoriskajai mūzikai veltītajā platformā “SHAPE+” un projektā “tekhnē” – abus atbalsta Eiropas Savienība.