Džo Moriss ir frīdžeza un brīvās improvizācijas ģitārists, grāmatas Perpetual Frontier autors un Jaunanglijas konservatorijas pasniedzējs. Viņš festivālā uzstāsies kopā ar Viljamu Pārkeru un Hamīdu Dreiku, ko kritiķis Fils Frīmens (Phil Freeman) savulaik nodēvējis par “labāko ritma sekciju džezā”. Ar to uzslavas nebeidzas, tās vairojas un atkārtojas – šos pašus vārdus sacījuši mediji AllAboutJazz un Forced Exposure, savukārt kritiķis Entonijs Saimons (Anthony Simon) viņus nodēvējis par “kanonisku pāri”, bet Toms Šulte (Tom Schulte) – par “divām frīdžeza ikonām”.
Žurnāls The Wire Džo Morisu nodēvējis par “vienu no nevainojamākajiem improvizētājiem ASV”. Moriss ir primāri pazīstams kā ģitārists, taču savas karjeras laikā apguvis arī kontrabasu un bungas. Viņa grāmata Perpetual Frontier ir veltīta brīvajai improvizācijai un frīdžezam – pārskatāmības labad, tā visu šī mūzikas lauka vēsturi sadala četrās daļās: 1) Orneta Koulmena (Ornette Coleman) ietekmētajā daļā; 2) Sesila Teilora ietekmētajā daļā; 3) Entonija Brekstona (Anthony Braxton) ietekmētajā daļā; 4) Eiropas brīvās improvizācijas laukā. Kā raksta medijs The Village Voice, Morisa skanējums “oscilē starp patiesīgu labsirdīgumu un bīstamu, asu kaprīzumu”. Moriss strādā par pasniedzēju Jaunanglijas konservatorijā un vada izdevniecību Riti Records.
Nostiprinot Viljama Pārkera “vecmeistara” statusu avangarda džezā, 2021. gadā tika publicēta Sisko Bredlija (Cisco Bradley) grāmata Universal Tonality: The Life and Music of William Parker. Par Pārkera muzikālo savienību ar Hamīdu Dreiku tajā rakstīts sekojoši: “Pārkers visdziļāko muzikālo saprašanos ir panācis tieši ar Dreiku – viņu savienība ir tik dabīgi un pašsaprotami dziļa, ka kas tāds ir reti sastopams improvizētajā mūzikā.”
Zīmīgi, ka Viljamu Pārkeru un Hamīdu Dreiku pirmo reizi saveda kopā Skaņu meža draugs un vairākkārtējs viesis Pēters Brocmans (Peter Brötzmann) – vācu brīvās improvizācijas un frīdžeza saksofonists, kas no dzīves aizgājis šī gada jūnijā.
Medijs The Village Voice nodēvējis Viljamu Pārkeru par “visu laiku nemainīgi izcilāko frīdžeza basistu”, savukārt izdevums Time Out New York viņu ierindojis starp “50 visu laiku izcilākajiem Ņujorkas mūziķiem”. Pirms tam, kā Pārkers iemantoja popularitāti, vadot dažāda izmēra ansambļus, viņš nāca pie slavas kā vēsturiski nozīmīgā frīdžeza pianista Sesila Teilora (Cecil Taylor) grupas dalībnieks.
Šobaltdien Pārkers ir ne tikai izcils mūziķis, bet arī nozīmīga figūra Ņujorkas scēnas sociālajā dzīvē – līdzorganizēdams pasākumu Vision Festival un rūpēdamies par gados jaunu vai nabadzības un vecuma nomāktu kolēģu likteņiem, viņš nereti tiek dēvēts par “neoficiālo Ņujorkas improvizētās mūzikas mēru”.
Kā raksta medijs The Quietus, “Hamīds Dreiks ir plaši atzīts par vienu no mūsu laika labākajiem perkusionistiem džezā un brīvajā improvizācijā”. Iekļaujot afro-kubiešu, indiešu un afrikāņu perkusijas instrumentus un ietekmes, Dreiks ir no jauna dažādojis mūsdienu frīdžeza bungošanas skanējumu, vienlīdz veiksmīgi piedaloties gan rokgrupās un regeja ansambļos, gan brīvās improvizācijas apvienībās. Dreiks ir spēlējis gan ar avangarda saksofonistiem Pēteru Brocmanu un Matsu Gustavsonu (Mats Gustafsson), gan ar “meinstrīma” džeza zvaigznēm Hērbiju Henkoku (Herbie Hancock), Deividu Mjureju (David Murray) un Faro Sandersu (Pharoah Sanders).
Romānu autors un mūzikas žurnālists Deivids Kīnans (David Keenan) par Dreiku rakstījis sekojošo: “Dreika veiklība ar pulsējošiem ritmiem, abstraktām tekstūrām, rokas bungām, regeju, fanku un garāžpanku padara viņu par vienu no artikulētākajiem mūziķiem šajā sfērā.”
