Mūziķa un skaņu mākslinieka Maksa Eilbahera (Max Eilbacher) mājaslapa vēsta sekojošo: “Makss Eilbahers strādā ar skaņu.” Tas nav melots, un šāds šķietami acīmredzams apgalvojums spoguļo arī skanējumu, kas nereti piemīt viņa mūzikai – tā ir abrazīva, taču fokusēta un neieinteresēta sīkumos, kas novērš uzmanību. Ja tajā parādās negaidītas, smalkas detaļas, tās nereti ir efektīvi izceltas un skaidri saklausāmas. Viņa darbi robežojas no ģeneratīvas datormūzikas līdz elektro-akustiskām kompozīcijām un skaņu mākslas instalācijām. Eilbahers ir arī post-minimālisma un avant-roka grupas Horse Lords dalībnieks. Šogad viņš ir arī Eiropas Savienības atbalstītās novatoriskās mūzikas platformas SHAPE+ dalībnieks.
Makss Eilbahers intervijā medijam It’s Psychedelic Baby Magazine uzsver, ka nesaredz datormūziku kā kategoriju, un arī neredz pamatu fetišizēt datoru kā muzikālu instrumentu, asprātīgi piebilstot sekojošo: “Dators ir vienkārši ierīce. [..] Perfektā pasaulē es būtu spējis sev vēlamās skaņas radīt ar kompresēta gaisa flakonu un un spuldzīti, un ne reizi pat nepieskartos datoram. Diemžēl šobrīd man tādu prasmju nav.”
Eilbahers arī labprāt ironizē par skaudra un mērķtiecīga elektroniskās mūzikas komponista klišeju, un atzīst, ka, strādājot ar skaņu, labprāt ļaujas negadījumiem: “Rezultāts, ko sadzirdu caur skaļruņiem, nereti ir ļoti atšķirīgs no tā, ko biju iecerējis savā prātā, taču, ja man patīk tas, ko dzirdu, es ar to strādāju tālāk.”
Visbeidzot, Eilbahers arī pasmejas par izsmalcinātu konceptu un laikmetīgās mākslas žargona kokteili, kas nereti tiek izmantots, lai aprakstītu eksperimentālo mūziku: “Pat ja es sacītu, ka kāds mans skaņdarbs tiecas apcerēt pēckara modernisma arhitektūru Japānā un tās iespējamās sasaistes ar radikālu marksistu idejām Eiropā, pati mūzika tik un tā daudziem cilvēkiem izklausītos pēc zem ledusskapja mirstošas mušas.”