Personīgu iemeslu dēļ Reivens Čakons nebūs klātesošs “Skaņu mežā 2023”, taču viņa mūzika vēl aizvien skanēs kvarteta Mivos izpildījumā.
46 gadus vecais Reivens Čakons (Raven Chacon) pērn kļuva par pirmo Amerikas pamatiedzīvotāju, kas saņēmis Pulicera balvu mūzikā. Šī festivāla kontekstā ir nozīmīgs arī fakts, ka viņš ir viens no nedaudzajiem eksperimentālajiem mūziķiem, kuru karjeru iezīmējis šis apbalvojums (stiepjot “eksperimentālās mūzikas” jēdzienu šeit var minēt arī telpiskās mūzikas komponistu Henriju Brantu un skaudro modernistu Eliotu Kārteru). Medijs The New York times raksta sekojoši: “Čakons ir arī pirmais harsh noise mūziķis, kas saņēmis Pulicera balvu.”
Reivens Čakons bērnību pavadīja Navahu rezervātā Arizonā. Viņa vectēvs bija tradicionālās Navahu mūzikas dziedātājs, un šajā periodā viņš daudz klausījās radio mūziku, kā arī kantrī un smago metālu. Čakons jau no bērnības mācījās klavierspēli. Viņa ģimene vēlāk pārcēlās uz Ņūmeksiku, kur viņš sāka spēlēt ģitāru un elektroniku. Čakons šobrīd dzīvo Ņujorkā kopā ar sievu Kendisu Hopkinsu (Candice Hopkins), kas vada organizāciju Forge Project. Čakons ir mācījies Kalifornijas Mākslas institūtā pie tādiem ievērojamiem mūziķiem kā Mortons Subotniks (Morton Subotnick), Maikls Pizaro (Michael Pisaro), Džeimss Tenijs (James Tenney) un Vadada Leo Smits (Wadada Leo Smith).
Čakona solo koncerti reizēm sastāv no trokšņu mūzikas ar atsaucēm uz Amerikas dienvidrietumu pamatiedzīvotāju tradicionālo mūziku, taču reizēm tie ir arī konceptuāli priekšnesumi, kuros elektroakustika un kolāžmūzika vijas ar sociālpolitiskām tēmām, kas izklāstītas ar balss ierakstu palīdzību. Viņa kompozīcijas savukārt robežojas no modernas, taču lielākoties tradicionāli notētas stīgu un lielu ansambļu mūzikas līdz ekstravagantiem skaņdarbiem, kas jāizpilda ar kuģu miglas taurēm, šaujamieročiem, cirvjiem un apskaņotiem sadzīves priekšmetiem. Viņa mūzika ir skanējusi kā zem klajas debess, tā Alkatrazas cietumā.
Liela nozīmē daudzās Čakona kompozīcijās ir telpiskumam un spēlētāju fiziskajam izvietojumam. Tā tas ir arī gadījumā ar lielam ansamblim rakstīto darbu Voiceless Mass, par ko Čakons saņēmis iepriekš minēto apbalvojumu – tās pirmatskaņojums notika Sv.Jāņa katedrālē Milvoki, taču darbs izpildāms jebkurā templī. Spēlētāju apakšgrupas tika izvietotas viscaur baznīcai, tostarp publikas vidū. Darbs ar ironiju uzlūko faktu, ka ticis rakstīts Pateicības dienas koncertam, un lai arī tā nosaukumā ir vārds “mise”, tajā nav nevienas dziedošas balss, simbolizējot bieži ignorēto Amerikas pamatiedzīvotāju kopienu. Čakons medijam The New York Times esot atzinis, ka apbalvojumu atskārta ar nelielu novēlošanos – “Acīmredzot, viņi komponistam uzreiz nepiezvana.”
Skaņu mežā gaidāmais stīgu kvartets Journey of the Horizontal People savulaik rakstīts ansamblim Kronos Quartet, taču ar cerību, ka to ar laiku savā repertuārā iekļaus arī citi spēlētāji no dažādām vecuma grupām un sociāliem foniem. Tas ir jāuztver kā stāsts par klejojošu, lokiem un bultām bruņotu cilti, kas dodas no rietumiem uz austrumiem, lai atrastu mājas – cilts kustība ir divdimensionāla kā nošu progresija uz partitūras lapas, un Čakons tās virzību raksturo kā “pretēju saules rotācijai, taču neapzināti pakļautu laika neizbēgamajam ritējumam”. Ideja par šādu sižetu radusies no Amerikas dienvidrietumu pamatiedzīvotāju folkloras stāstiem – nereti tajos izšķirošus lēmumus par tālāko ceļu pieņem kāda sieviete no cilts, tādēļ partitūrā norādīta ekstravaganta prasība – lai stīgu kvarteta dalībnieku vidū būtu kāda sieviete, un lai tā mūzikas izšķirošajos brīžos uzņemtos vadību pār pārējiem spēlētājiem.
Šo darbu festivālā izpildīs ansamblis Mivos Quartet, ko medijs Chicago Reader nodēvējis par “vienu no Amerikas niknākajiem un bezbailīgākajiem laikmetīgās mūzikas ansambļiem”.
