Wooden Shjips, Dirty Deal Cafe, 07. 06. 09
Pēdējo gadu reminiscētā parādība, psihedēliskā roka kvartets „Wooden Shjips” no Sanfrancisko, izvēlējušies cienījami šauru izteiksmes nišu ar tajā pat laikā visai plašu 60./70. gadu rokmūzikas vēstures segmentu, ko izmantot par savu muzikālo barotni. „Wooden Shjips” mūzikā savijas šis tas no “Velvet Underground” tautiskā plašuma, „The Doors” netiešā misticisma, „Neu!” krautroka divu nošu ritmiem un daudz kā cita. Taču „Wooden Shjips” ir pietiekami savatnīgi un, uzturot dzīvu psihedēlisko tradīciju, glabā sevī spēju izsaukt tā laika garu un raisīt konkrētās paaudzes gadu gājuma klausītājos (kādi arī bija daži no apmeklētājiem koncertā Rīgā) nostalģiskas jūtas. „Wooden Shjips” nemainīgi ir tikuši izdoti uz „Holy Mountain” leibla un, protams, īpaši nekavējoties bija devušies Eiropas tūrē savas jaunās plates “Dos” izreklamēšanas nolūkos, Rīgā piestājot pagājušo svētdien „Dirty Deal Cafe”.
Koncertā „Wooden Shjips” bija daudz enerģiskāki un trokšņaināki nekā savā pēdējā, apzināti putekļainajā, taču gurdenajā ierakstā. Šovs tika papildināts ar abstraktām, neasām video projekcijām, kas uztverē pazuda aiz viņu biezās mūzikas, un starp dziesmām ieskanējās neskaidri nejaušu runu fragmentu sempli.
„Wooden Shjips” pielieto garage netīrumu, nekautrējoties arī no amatierisma pieskaņas, un pirmais, kas pievērš uzmanību ir bundzinieka apbrīnojamā pacietība un izturība nospēlēt nemainīgi vienu bītu desmit minūtes. Tas pats arī attiecas uz basistu, kurš spēj aizrautīgi drellēt vienu un to pašu rifu visas dziesmas garumā, rezultātā rodot visnotaļ lipīgas ritma sekcijas. „Wooden Shjips” muzons ir blīvi cauraudzis ar distortion, delay un reverb efektiem, radot mazliet dulnu transu repetitīvas roka mantras veidā. Bandas arsenālā ir analogais sintezators, pusakustiskais bass un minimāls bungu komplekts bez tomiem (tikai ar flortomu), īpaši zemas skaņas bassbungu un drobeni jeb solobungu un tikai ar diviem (arī zemas skaņas) šķīvjiem, iztiekot pat bez jacenes (hi-hat). Un galvenokārt jau, protams, var teikt, ka grupa „Wooden Shjips” ir tās ģitārista Ripley Johnson projekts, jo (perspektīvā) nebeidzamā (bet tomēr jēdzīgā), iespaidīgā ugunīgi vaukšķošā ģitāras džemošana vistreknāk aizpilda garās, bet tomēr izskaitļotās kompozīcijas, kas papildinātas ar viņa paša (ģitārista) retiem, jestri spokainiem un stipri atbalsotiem vokāliem, kādēļ arī „Wooden Shjips” var kalpot par marihuānas “bezalkoholisku”, muzikālu aizvietotāju. „Wooden Shjips” sniedz grūvīgu, visai lustīgu un dancājamu mūziku, kurai gan Rīgas publika pārāk neļāvās, paliekot snobiski stīva. Taču apmēram stundu garais solokoncerts klausītājus nebūt nenogurdināja – bija pat par maz, un auditorija „kuģus” uz skatuves izsauca atkārtoti.
„Wooden Shjips” ir aizgrābjoši savā vienkāršībā un tiešumā ar mūsdienām retu prasmju nepretenciozitāti. To arī lieliski ilustrē diletantiski noformētais „Dos” vāks un bezpersoniskie, gandrīz neko neizsakošie dziesmu nosaukumi, piemēram, „For So Long” vai „Down by the Sea”. Un galu galā arī viņu pašu nosaukums ir visai tukšs, ar to apliecinot, ka izplūdušu vīziju pārdzīvojums viņu gadījumā ir svarīgāks par racionālu vēstījumu.
Varētu pārmest, ka „Wooden Shjips” nav patiesi tādā ziņā, ka viņi savu mūziku rada tai vairs neatbilstošā laika periodā kā tā mentalitātes totālāko rimeiku, taču savā tuksnesīgajā svelmīgumā „Wooden Shjips” ir īsteni amerikānisks skanējums un lieliska (66.) ceļa mūzika kuģošanai automašīnas veidā.
Rihards Bražinskis, 12. 06. 2009.
http://www.myspace.com/woodenshjips
