Gil Scott Heron – I’m new here
XL Recordings
2010
Šķiet, DŽILA SKOTA-HERONA vārds Latvijā bija pazīstams vien patiesi spēcīgu muzikālo žokļu pārstāvjiem. Pārsvarā vien kā romantisku un smeldzīgu soul un jazz sonāšu autors septiņdesmitajos un agrajos astoņdesmitajos. Bet, lūk, pēc sešpadsmit gadu pārtraukuma, Skots-Herons ir atkal nobriedis, lai pozitīvi satriektu žurnālistus un parastajiem ritmiņa un blūziņa radītājiem norādītu, kur ziemo vēži un pārējie galvkāji .
Skots-Herons ir pazīstams kā ļoti impulsīvs un reizēm smeldzīgi atklāts dzejnieks. Tieši tāpēc, laikā, kad augstās notis (tiesa, smēķēšanas dēļ) balss paņemt vairs neatļauj, lieti noder bītņiku iemājotās tradīcijas – spoken word soul, ko jaunajā platē “I’m new here” viņš ieraksta ar vairākām akustiski vai sintētiski radītām skaņām, elektroniku, triphopam līdzīgām versijām un eksperimentālo džeza fanku. Taču visam pa virsu – dzeja, dzeja un vēlreiz dzeja. Šajā ierakstā tā ir vissmagākā, stāstot par savas tautas, par āfrikāņu dzīvi viņa mūžā, mātes nozīmi un pilnīgi atkailināto atskatu pasaules un Amerikas pusgadsimta ilgajā sabiedrībā un viņa mīlestībā pret visu apkārt (arī pret sievietēm). Salīdzinot ar ironisko, ķircinoši politisko un brīžiem vēl aizvien tikpat aktuālo septiņdesmitā gada “Small Talk At 125th And Lenox”, Džils ir sācis apdomāt, vai pārliecinoša deklamēšana, milzīgs daudzums propagandas un aktīvs skatuves tēls ir tas noteicošākais, lai sasniegtu publiku. “I’m new here” ķeras pie cita vērša gala, un mēģina uzrunāt cilvēkus ar tīru sentimentu un, ne ar fizisku enerģiju, bet ar zemapziņas zondēšanu.
Tiesa, viņš nav aizmirsis, kā tas ir – dziedāt. Par piemēru var ņemt hipnotizējošo “Me and The Devil”, kas ir pirmais albuma singls un arī pirmā dziesma ar video, kas albumā pēc tam ieskandina diezgan parastu izrunātas dzejas americana titulskaņdarbu “I’m new here”, pēc tam sasniedzot “Massive Attack” kvalitātes triphopa un eksperimentāla hip hopa paralēles dziesmās “Your Soul and Mine” kā arī “Where did the night go”, kas vispār iesniedzas minimālismā. Un tā, no fanka, līdz blūzam, no minimalisma līdz triphopam, no hip hopa līdz folkam. Šķiet, nav neviena stila, kurā izpausties nemācātu Džils Skots-Herons. Tāpat arī spēja pasmieties par sevi un savu dzīvi (“if you gotta pay for things you’ve done wrong, i have a big bill coming at the end of the day”), kā arī diezgan spēcīgi definēt savu stāvokli gan no vīrieša, gan no dēla vai vienkārši cilvēka pozīcijas (“my life has been guided by women, but because of them I am a man“). Taču nekādā gadījumā nevar spriest par “I’m new here” kā par kārtējo raudulīgo balāžu vācelīti. Pretēji stilu nosaukumiem, noklausoties šo skaņripuli, izgaist pilnīgi visas šaubas par mūsdienu mūzikas pokultūras audzēšanu un kvalitātes graušanu. Blūzs skan skarbi, taču spēcīgi, hip hops nelīdzinās nekam citam, kas skanējis pēdejo desmit gadu laikā, tāpat arī dzeja nestāv klāt lielākai daļai pasaules mūzikas liriķu. Un tas, ko pārsvarā rīmē mūsdienu “manīmeikeri” ir tikai vārga atrauga no tā, ko šis mākslinieks radīja septiņdesmito sākumā.
Džila Skota-Herona jaunais veikums ir viens no tiem albumiem, kuru var uzlikt jebkurā noskaņojumā, un kuru pat pašā sākumā vajag noklausīties pāris reizes, lai pierastu pie tik vienkāršās uzbūves, un atklātu, ka tā tik vienkārša nemaz nav. Pie plates strādājuši teju divdesmit mākslinieki, iespēlējot perkusijas, ģitāras, miksējot, masterējot utt. Šis ieraksts ir tas, kurš, ja atvērts un sākts, netiks apstādināts, un tiks noklausīts vēl dučiem riņku. Ritmika, minimalistika un unikālais veciskais un šķelmīgais balss tembrs neapnīk pat pēc divdesmitās reizes, un, iespējams, neapniks nekad. Dažbrīd jauki salīdzināt Skota-Herona skanējumu pirms trīsdesmit četrdesmit gadiem, un atklāt, ka arī tad dziesmas bija izteikti dvēseliskas un reizē skaistas. “I’m new here” ir kārtējā aizmirstā un atkal atgūtā mūziķa kārtējais “debijas” albums.
Eņģelis
