Liars – Sisterworld
(Mute Records)
2010

2006. gada “Skaņu Meža” viesi, amerikāņu postpanka censoņi LIARS nesēž rokas klēpī salikuši, un, pamīšus vēl vienam albumam, kurš iznācis jau tālajā 2007. gadā piedāvā kā vienmēr izsalkušajiem klausītājiem jauno ierakstu ar diezgan biedējošu MĀJASLAPU.

Kad pasaules mūzikas portālos pagājušā gada izskaņā nodimdēja ziņa par šī albuma klajā nākšanu, daudzi minēja, no kā tad tas sastāvēs. Dziļās tālēs jau kādu laiku paslēptais 2006tā “Drum’s not Dead” bija kā pārsātināts ar dažnedažādu perkusiju izpausmēm (nu jā, droši vien arī tāds nosaukums) kā arī ar  variējošām atmosfēriskām ģitāru partijām, bet pēc gada “Liars” paspēlējās ar  “The Stone Roses” dīvainiem “Fool’s gold” rifiem un “The Smashing Pumpkins” izbijušajām ģitāru rotaļām.

Pareģojums piepildījās tiem, kuri lika uz to, ka šīs abas frakcijas tīri labi sader kopā. Jaunā plate “Sisterworld” ir kā abu iepriekšējo (un vēl pāris enerģisko elektrisko ģitāru un bungu faktiņu no pirmajām divām) sakausējums, kur pilnībā atmesta jau klišejiskā pankam tik raksturīgā iebļaušana mikrofonā, kā tas ļoti izpaudās “They Threw Us All In A Trench And Built A Monument On Top”.

Vairs nav tik daudz ambient  raksturīgo skaņu (liekas, ka par laimi), vibrējošo ģitāru horizontu paplašināšanas un puišeliskā vokāla. Viss “Sisterworld” skanējums nosprausts kā ar kociņiem un nav nekādas planēšanas, ļoti un izteikti nopietni balstās uz basģitāras, un, jo zemāk, diezāk, bemolīgāk un minorīgāk tā skan, jo labak. Galvenais runas vīrs Anguss Endrjū (Angus Andrew) nu jau skan kā nosalis vecis turpat dziļos “Sisterworld” mūžamežos, kam nav sanācis aprunāties ar tikpat dziļi elpojošiem indivīdiem jau krietnu laiku, taču,  vienmēr kabatā vai aiz kādas koka saknes aizbāzti Aijena Brauna (Ian Brown) vokālu sampli un partitūras. Balss, reizēm, nomainījusi meditatīvo elektrisko “Drum’s not Dead” skanējumu, tā kā pasaulīgie lidojumi turpinās.

Pats muzikālais izpildījums noslīpēts līdz mielēm, ka nebūs kur piesieties par kādu nevajadzīgu vai traucējošu skaņu, taču tas nenozīmē, ka ieraksts ir garlaicīgs. Arons Hemphils (Aaron Hemphill) un Džuliāns Gross (Julian Gross) arī paspēj pajokoties un pabaidīt klausītāju ar neviendabīgu vijoli, biedējošu ksilafoniņu un pāris citiem simpfoniskā orķestra knifiem. Summā jau pie ceturtās dziesmas “Drip” gribas ieslēgt gaismu visās telpās, desmit reizes dziļi ieelpot un atvērt balkonu, lai paskatītos, vai pie tā malas nekarājas kāds 1978. gada filmas ļaundaris. Tiešitādu noskaņu rada gandrīz viss Liars ieraksts (izņēmot pāris diezgan vārgas pēdējās dziesmas), kurš, ja brīžiem izdzēstu vokāla celiņu,  būtu gatavs jau  pieminētā gada kinematogrāfijas kārtējā parauga skaņu celiņam. Ātras, asas, nedaudz mītiski un mistiski agresīvas un aukstas melodijas, kurām vien gribas galvā iztēloties kādu narkotiku darījumu, pakaļdzīšanos pa netīrām Hārlemas ieliņām un atkaušanos no masīviem diskočaļiem ūsās, ādas vestēs un naģenēs. Un, protams, neiztikt bez tikpat vecām Korg jonikām un graudaina kadra.

11 skaņdarbu lielo plati nevar nosaukt par kaut ko pārsteidzošu, taču kā labs radinieku baidīšanas un vecmāmiņu pie vietas nolikšanas dziesmu kopums šis derēs kā uzliets. “Sisterworld” ir labs piemērs, kā apvienot postpanku kopā ar sintezatoru radītajiem trokšņiem un nedaudz drone radītām noskaņām. Sākot jau ar “Scissor”, Liars ir radījuši labu rīta mošanās trieku ieroci jau pierastajā popa un r&b pasaulē. Brīžiem hipnotiski un suģestētējoši liekot neizslēgt kādu neieinteresējušu rifu, bet turpināt klausīties tālāk. Pašās beigās vien var piebilst, ka šad tad skaņripulis atgādina “Fight Club” skaņu celiņa autorus “The Dust Brothers”. Bet tikai šad tad. Pārējais viss ir spēcīgs un nedaudz patumšs labas raudzes darbs.

Autors: Eņģelis