Festivāls „SKAŅU MEŽS” dara skaudīgu – festivāla apskats Igaunijas presē

Sīms Nestors komentēja Rīgā notikušo festivālu „Skaņu mežs”.

Festivāla virzošais spēks ir mūsu interese par mūziķiem, par kuriem parasti mēdz teikt, ka viņi iet savu ceļu,” teica Viestarts Gailītis, kas ir festivāla „Skaņu mežs” vadītājs. Viņš precizē tos vēja spēkus, kas liek pulsēt festivālam jau desmit gadus: „Kā arī mūsu simpātijas par piedzīvojumiem bagātiem mūzikas žanriem, kā, piemēram, skaņu māksla, brīvā improvizācija, drone, eksperimentālais roks, mūsdienu mūzikas un elektroniskās mūzikas dažādie virzieni. Pirmo impulsu deva tūkstošgades mijā notikušais sprādziens elektroniskajā mūzikā un paralēli tam notika aktīvi meklējumi ļoti agrīnajā elektronikā, kā, piemēram, musique concrete.”

ŠAJOS TEIKUMOS IR SAMĒRĀ PRECĪZI pateikts, kas notika „Skaņu mežā” iepriekšējos gados un, kas festivālā notika šogad no 6. līdz 13. oktobrim. Papildus iepriekš minētajam es uzsvērtu, ka „Skaņu mežs” iet vienā solī ar laiku un mūzikas vēsturi – galvenie mākslinieki, kas festivālā uzstājas, ir patiesi aktuāli konkrētajā laikā un vēsturē paliekošas personas. Mākslinieki, par kuriem varētu teikt, ka haips – gan labā, gan sliktā nozīmē – jau ir noticis. Ne tā kā tas bieži vien notiek Igaunijā organizēto festivālu gadījumā, kad pirmā iepazīšanās ar mākslinieku un tā slavēšana sākas tikai brīdī, kad informācija tiek publicēta presē.

eesti express 2012-1_webJa pamatā ir tikai divas pieejas festivāla koncepcijai: pirmā, kas atspoguļotu festivāla izvēlētajā jomā aktuālāko, ienesot pasauli „savās mājās” un otrā, kad, izmantojot pa rokai esošo informāciju, publikai jāiztēlojas, kas šobrīd notiek mūzikas pasaulē, tad mūsu pusē mēdz dominēt pēdējā pieeja. Pirmā vai otrā pieeja muzikāli nav ne sliktāka, ne labāka, bet tieši tāds festivās Igaunijā, kura rīcības un būtības pamatā ir šīs noteiktās ambīcijas savā jomā – proti, tās ambīcijas, kas liek katlam vārīties – man pat nav zināms. Varbūt tāds ir tumšā formāta festivāls Body Machine Body? Var piebilst, ka tajā pašā laikā, „Skaņu mežs” nodarbojas arī ar tās otro pieeju – paralēli populāro mākslinieku sarakstam tiek meklēti arī nezināmi mākslinieki, lai ļautu piedzimt arī viņu dziesmām.

2003. GADĀ NOTIKA PIRMAIS „Skaņu mežs” festivāls, kas tika ieplānots kā Austrijas elektroniskās mūzikas izdevniecības „Mego” (pašreiz saukta „Editions Mego”) iepazīšanās vakars. Tā kā Viestartam&co četri mākslinieki jau bija saujā, tad nolēma pieaicināt vēl kādu mākslinieku un pasākumu nosaukt par festivālu. Viens no māksliniekiem, kas paralēli „Mego” jaunajiem skaņu māksliniekiem tika pieaicināts bija Bernārs Parmedžiāni (Bernard Parmegiani) – žanra musique concrete pamatlicējs. Mākslinieks tajā laikā bija jau cienījamā vecumā – 76. gadu vecs. Un ar tādu tvērienu viss vēl notiek šodien: vienā telpā atraktīvie jaunie, otrā telpā cienījamie un mistiskie vecāka gada gājuma mākslinieki. Gadu gaitā Rīgas publiku apgaismoja un sajūsmināja Kīts Rovs (Keith Rowe), „Radian”, „Kaffe Matthevs”, „2OT”, Karls Mihaels fon Hausvolfs (Carl Michael Von Hauswolff), „The Battles”, „Boredoms”, Eliane Radiga (Eliane Radigue), Pjērs Anrī (Pierre Henry), „No Neck Blues Band”, „Wolf Eyes”, Kristīna Kubiša (Christina Kubisch), Keidži Haino (Keiji Haino), „Volcano the Bear”… Pēdējos gados pie vārda ir ticis gan kosmiche jaunais vilnis (Oneohtrix Point Never, Emeralds), gan metāla uz āru skanošie metāliskie akti („Liturgy”, „Chrome Hoof”). Uz festivāla skatuves ir uzstājušies arī mākslinieki no Igaunijas: Andres Loo, „Stella”, Marija Minerva (Maria Minerva), „Edasi”.

Rudenī notikušajā festivāla piedalījās trīs leģendāri seniori. Džona Keidža (John Cage) skolnieks un kolēģis komponists Kristiāns Volfs (Christian Wolff) (vecums – 78.), kas atklāja festivālu ar Keidža 100.dzimšanas dienai veltīto koncertu. Kino „Splendid Palace”, kas atgādina tropisko krievu kultūras centru, uzstājās viens no musique concrete pamatlicējiem Fransuā Bēls (Francois Bayle) (80). Mūsu kontinenta svarīgākais frīdžeza varonis Pīters Brocmans (Peter Brötzmann) (71), kas caur saksofona skaņām uz skatuves elpoja kopā ar jauno zviedru Matsu Gustavsonu (Mats Gustafsson). Mūzikas skaņas uz klausītāju vienlaicīgi iedarbojās līdzīgi kā krūškurvja zāģēšana, gan arī kā vismaigākās bērnības atmiņas.

Un, kad festivāls noslēdzās ar mierīgu programmu anglikāņu baznīcā – vides ainavas uzburošais „Bee Mask”, Somijas aukstās folkmūzikas un tumšās atmosfēras dāma Islaja, “spilvenu” ģitārists Fennesz, tad piektdienas vakars „Skaņu mežā” izvērtās kā piektdienas nakts vienā kārtīgā naktsklubā. Vecajās kino telpās izveidotajā mūzikas klubā „Palladium”, pēc vietējās iesildošās grupas uz skatuves kāpa ritma mūziķi Stellar Om Source, Ital, Kode9, Lorela Heilo (Laurel Halo), Container, „The Haxon Cloak”. Man nebija spēka noklausīties visus māksliniekus – Lorela Heilo savā programmā ietvēra deju mūziku, kurā izpildīja kripatiņas no savas balāžu plates „Quarantine”, kas lika aizturēt elpu. Bet šī gaisotne, man kā apmeklētājam, lika sajust skaudību, ka Rīgā ir iespējams noorganizēt mūzikas nakti ar tik spēcīgu line-up. Liekas, ka Igaunijā tas nav iespējams. Tādēļ jo dīvaināk, ka „Palladiumā” apmeklētāju skaits nepārsniedza 500 cilvēku. Igaunijā pasākuma organizētāji uz pasākumu, kurā piedalītos iepriekš minētie dalībnieki, būtu pamatoti gaidījuši ap 1500 – 2000 cilvēku…

Un vēl frīdžezs un tam apkārt baznīcas vide … Kā tomēr ir iespējams uzturēt tik dārgu festivālu? Pārdomas vēl rada Viestarta atzinums, ka par festivālu „Skaņu mežs”, kas notiek jau desmito reizi, dzīvāku interesi izrādīja vairāk Igaunijas masu mediju pārstāvji nekā vietējie. Latvijā vēl labs paraugs kārtīgam, mērķtiecīgam un ambiciozam festivālam ir katru vasaru notiekošais un mūsu pusē ļoti populārais „Positivus”. Par šī festivāla organizēšanas iespējamību Latvijā un trūkumu Igaunijā skaidro ar atšķirīgo sponsorēšanas kultūru. Vienkārši Igaunijā lielie uzņēmumi neatbalsta spēcīgos un ilglaicīgos mūzikas projektus, turklāt neveicot sadarbību ar korporācijām nav iespējams noorganizēt pasaulē nevienu lielāka mēroga festivālu. Viens no lielākajām „Skaņu meža” organizatoriskiem darbiem ir atbalsta vākšana – galvenā atbalsta daļa pa kripatiņām ir savākta no ārvalstu vēstniecībām un kultūras pārstāvniecībām. Biļešu cenas sedz tikai 20% no kopējo izdevumu summas.

Es ticu, ka „Skaņu mežam” līdzīgu festivālu ir iespējams noorganizēt visur,” teica Viestarts. „Tas, protams, nozīmē nopietnu un aktīvu finanšu piesaistīšanu un ziedošanos – būt gatavam festivāla organizēšanas laikā, vismaz pusgadu, dzīvot samērā pieticīgi. Igaunijā situācijai vajadzētu būt labākai – cik es esmu lasījis, Igaunijā kultūras programmas no valsts finansējuma tiek vairāk atbalstītas?”

Share Button

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *