13. novembrī Angāra koncertzālē (Tallinas iela 10-1) uzstāsies amerikāņu alternatīvais popmūziķis Džons Mauss (John Maus), un vakara programmu papildinās arī latviešu “post-estrādes” mākslinieks Juriss. Pasākums notiek koncertsērijas “1-2 cauri!” ietvaros. To rīko biedrība “Skaņu mežs” un biļetes nopērkamas www.bilesuserviss.lv. Biļešu cena ir 26 EUR, savukārt pie ieejas tās maksās 30 EUR. Pasākuma sākums: 20:00.
Projekta Juriss mūzikā dzirdama līdzīga “autsaideru popa” noskaņa kā Džona Mausa daiļradē. Oficiālais projekta apraksts liecina arī par savdabīgu humora izjūtu (runā, ka projekta galveno darbinātāju nemaz nesauc Juris):
“Meistarīgs Garage band lietotājs.
Nekāda mūzikas skola, tikai dziļi apsiestas sāpes. Latvieši rezonē. Pārstāv pašizdomāto “Post-estrādes” žanru.
Jura mūzika viņa albumos “Naaves dziemsas” un “Stulpas dziemsas” notver uzmanību ar savu nefiltrēto pieeju.
Ritms kas ierauj transā un melanholiskie dziesmu vārdi, kas pieskarās tādām, visiem pazīstamām tēmām kā piederība, ilgas, nolemtība un mīlestība.
Uz skatuves Juriss ir enerģijas pilns un spēj likt visiem klātesošajiem izdzīvot savu mūziku, ar nenoliedzamu pašatdevi un vismaz pāris promilēm asinīs.
Shoutout Mango. Shoutout Megasistema. Shoutout Hospitālis. Shoutout Normal25. Shoutout Xenrix. Shoutout Groševs. Shoutout Space Monkey.”
Džons Mauss rada satīrisku, nevērīgu sintpopu ar nepārprotamām atsaucēm uz astoņdesmito gadu popkultūru. Mauss ir doktora grāda kandidāts politiskajā filozofijā un viņš ir mācījies arī mūzikas kompozīciju. Viņa mūzikas spilgtākā īpašība ir nepastarpināts emocionāls patoss, ko grūti nesajust, lai arī daudzās viņa dziesmās ticis darīts viss, lai tās nebūtu iespējams uztvert nopietni.
Laikraksts “The New York Times” Mausu nodēvējis par “savdabīgu popzvaigzni”, bet mūzikas kritikas portāls “Pitchfork” – par “pancīgu intelektuāli”. Visbeidzot, medijs “NASTY Magazine” raksta sekojoši: “Skaidrs, ka frāze “kulta mūziķis” ir tikusi lietota par daudz. Taču attiecībā uz Džonu Mausu to nevar nelietot.”
Turpretim medijs “Slant Magazine”, kas Mausa daiļradi raksturojis kā nepieejamu un maksimāli pretenciozu, atzīst: “Tā ir tiešām s**īga mūzika.” Portāls “Drowned in Sound” Mausa dziedāšanu salīdzinājis ar “defekāciju caur muti”. Šajā spodrās publicitātes maratonā viņš ir ticis atzīts arī par “pārsteidzošā kārtā kaitinošāku pat par dziedātāju Arielu Pinku”.
Iespējams, ka labvēlīgi noskaņoto kritiķu daļu un uzticīgo fanu pulku pārliecina Mausa pārgalvīgā balansēšana starp talantu un paviršību, kā arī nenopietnību un dziļdomību. Lai arī Mausa mūzikā gadās arī atbalsis no viņa intereses par filozofiju un mūzikas vēsturi, tie ir tieši nejēdzīgākie skaņdarbi, kas paradoksālā kārtā uzrunā klausītājus vispamatīgāk. Var teikt, ka jo mazāk Mauss cenšas publiku pārliecināt par to, ka ir īpašs, jo vairāk viņam tas izdodas.
Jau minētais izdevums “The New York Times” raksta sekojoši: “Dziesmas, ko rada Mauss, ir sava veida fantāzijas par astoņdesmito gadu sintpopu, kas mēdz robežoties ar parodijām. Dučiem tā saucamo “chillave” vai “glo-fi” apakšžanru mākslinieku tieši tāpat kā Mauss sajūsminās par tā laikmeta bungu mašīnām, ledaini skanošiem sintezatoru akordiem un nolemtības pilniem, spalgiem vokāliem. Taču Mauss no tiem atšķiras, jo spēj “new wave” mūzikā saklausīt gregoriāņu dziedājumus.”
