30. jūlijā kultūras telpā “Smilga” (Eduarda Smiļģa ielā 34A) notiks apvienības “+K+M+B” un Kārļa Tones izstādes atklāšana. Atklāšanas pasākumā notiks Kristiana Brektes, Modra Svilāna un Māra Butlera grupas “+K+M+B” uzstāšanās, savukārt pati izstāde bez maksas būs aplūkojama līdz 2. augustam. Izstādi un koncertu rīko eksperimentālās mūzikas biedrība “Skaņu mežs” sadarbībā ar Eiropas Savienības un Latvijas Republikas Kultūras ministrijas atbalstīto skaņu mākslas projektu “tekhnē”. Atklāšanas sākums: 19.00.
Izstāde “Smilgā” būs aplūkojama no atklāšanas pasākuma vakara līdz 2. augustam. No 31. jūlija līdz 2. augustam izstādes “darba laiks” būs no 16:00 līdz 20:00.
Kārlis Tone – “Balss lūzums”
Kārlis Tone ir skaņu režisors, teātra mūzikas komponists un mūziķis, kas cita starpā darbojas tādās grupās kā “Tesa” un “Grab”.
Tones audiovizuālā instalācija “Balss lūzums” (“Voice Fracture”) ir tematisks turpinājums kora skaņdarbam ar tādu pašu nosaukumu, kas tika prezentēts “Skaņu meža” festivālā 2025. gadā. Tas reflektēja par cilvēka atsvešinātību no transcendences antropocēna laikmetā (laikmetā, kurā cilvēka darbība cenšas dominēt pār planētas ekosistēmu). Instalācija minēto tēmu pārnes materiālā formātā.
Rietumeiropas kultūru vēsturiski veidojusī kristietība definē cilvēku kā kosmoloģisko un visas dzīvās radības centru, taču modernā zinātne šo antropocentrisko ilūziju intensīvi grauj, ja vēl nav sagrāvusi. Rezultātā veidojas disonanse – vadošā garīgā tradīcija deklarē vienu, kamēr ikdienas pragmatiskā un tehnoloģiskā realitāte ar praktiskiem piemēriem demonstrē kaut ko pavisam pretēju.
Šajā dihotomijā pa vidu, it kā iesprūdis, paliek cilvēka arhetipiskais "reliģiskais instinkts". Kā savulaik rakstījis analītiskās psiholoģijas pamatlicējs Karls Gustavs Jungs, reliģiskais instinkts piemīt ikvienam cilvēkam un funkcionē tāpat kā instinkts meklēt drošību, pārtiku vai iespēju reproducēties. Tā ir autonoma nepieciešamība cilvēka psihē pēc jēgas un saiknes ar numinozo (tādu, kas rada spirituālu vai reliģisku pārdzīvojumu). Ja šim instinktam vairs neļauj izpausties caur rituāliem un simboliem, tas joprojām turpina būt aktīvs un var transformēties destruktīvās formās – neirozēs, atkarībās, destruktīvās sociālās praksēs vai ātra patēriņa surogātos. Tas, kā jau instinkts, vienmēr meklē un vienmēr arī atrod iespēju manifestēt sevi.
“Balss lūzums” veido vizuālu un jēdzienisku vertikāli – asi starp materiālo apakšu un transcendento augšu. Tā ir burtiska un filozofiska refleksija, kuras mērķis ir atgādināt skatītājam par šīs vertikālās dimensijas eksistenci praktiskajā realitātē. Darbs nepretendē uz gatavām atbildēm, tā mērķis ir būt vienkāršam atbildes impulsam uz cilvēka dabiskajām alkām pēc pārdabiskā.
+K+M+B – “Zerkulis”
+K+M+B ir Kristiana Brektes, Modra Svilāna un Māra Butlera tumšās elektroniskās mūzikas projekts. Paši mūziķi šo projektu dēvē par mistiķu apvienību un piesaka sevi ar sekojošajiem vārdiem: „Kārlim Straubergam ir grāmatas par latviešu buramvārdiem, kas mirstot pārgāja uz nākošo paaudzi un bija slepeni, lai to izpaušana neatņemtu teicējam spēku. Tagad šīs grāmatas ir nonākušas citas paaudzes rokās, mākslinieku apvienībā +K+M+B. Šie vīri maskās pārvērš skaņās visu, kam pieskaras, un neviens cilvēks, zvērs vai koks, kas pagadās viņiem pa rokai, nezina, vai tikai kādā jaukā dienā neiekļūs paranormālo parādību un skaņu ietekmē.” Šī projekta ietvaros “+K+M+B” gan sniegs koncertu, gan izstādīs kinētisku skaņas instalāciju.
Apvienība darbu apraksta šādi: “Tam ir ķermenis un dvēsele, bet tā nav būtne. Zerkulim nav acu, bet tam ir smalka dzirde un spēja just telpu – katru tās stūrīti un cilvēka sperto soli. No telpas, kas ieskauj pašu Zerkuli, skan trokšņi. Tie ir Zerkuļa radīti, un atgādina nezvēra sprauslas vai motortelpas rūkoņu. Bet Zerkulis nav nedz briesmonis, nedz mehānisms. Sprauslu un rūkoņu atgādinošā skaņa, iespējams, rada sajūtu, ka tas lūko pēc uzmanības, taču tā nav – tas ir visa uzmanība. Tava uzmanība.
Zerkulim nevar ielūkoties acīs, Zerkulim nebūs pieskarties, bet ar viņu var sazināties caur ritmu un tā pieredzi telpā. Lai arī pats Zerkulis ir apslēpts ierobežotā drūmā telpā, tā nav melna, tumša vai tukša – tā ir pilna ar viņa radītajām vibrācijām, kas sprūk uz āru, tā ir pilna ar viņa ķermeņa radītajiem izgarojumiem. Zerkuli var saost, bet ne atrast.
Zerkulis ir klātbūtne. Kaut kas starp skaņu un troksni, starp vibrāciju un klusumu, starp spriedzi un mieru, starp dzīvi un nāvi. Viņš vienmēr klausās un vienmēr atbild. Tāpat nekad neizdosies pierādīt, vai Zerkulis ir vainīgs vai nav.
Tremorons* (no latīņu un angļu val. tremor nozīmē “trīce”, “drebēšana”, arī nervu impulsu vai mehāniskas vibrācijas) ir fiziska, kinētiska skaņas skulptūra, kas reaģē uz apkārtējo vidi, pārveidojot telpas vibrācijas, troksni un kustību uztveramu pieredzē. Tā nav ne skaņas instalācija, ne tradicionāls mākslas objekts – tremorons ir jauna forma, kas apvieno materiālu, skaņu un kustību vienotā organismā. Tas elpo, rezonē un runā savā valodā, pārvēršot neredzamo (vibrācijas, frekvences, triecienus) par daļu no mākslas pieredzes.”
